Vai nav dīvaini,ka cilvēki,vienas ģimenes locekļi vai tāli radinieki,var mierīgi vērties vienā un tajā pašā saulē,skaitīt vienas un tās pašas zvaigznes,bet neilgoties, neinteresēties un pat neaizdomāties par savām asinīm kaut kur tur,tālu, tālu.
Kādu laiku atpakaļ,kad sarunājos ar draudzeni un viņas vecākiem par radiniekiem.Par to,kur jau nu kurais devies trimdā un vai ir izdevies atrasties un satikties no jauna,draudzenes tētis man parādīja mājas lapu par Austrālijas latviešiem.Ik pa laikam manas domas pie tā atgriezās,bet man necēlās rokas kaut ko darīt,jo galvā grozījās viena vienīga doma-ja,nu,viņi dzīvo savu laimīgo austrāliešu dzīvi,ir aizmirsuši latviešu valodu un nevēlas ielaisties ar kaut kādiem plikiem,noputējušiem,dumjiem ,maziem latviešiem.Ko gan es varēju zaudēt,taču bailes ir stipras pat tad,ja nezini no kā īsti baidies.Man likās,ka es nezināšu,ko man viņiem teikt,kad atradīšu,ja atradīšu.
Es beidzot to izdaŗiju un tas nemaz nebija tik grūti.Vajadzēja tikai stipri gribēt.Es meklēju internetā sena,sena radinieka vārdu,meklēju bildes un rakstus par Austrālijas latviešiem Sidnejā.Rakstīju nelielu vēstuli arī laikrakstam,kas darbojas Sidnejā.Šodien,kad iegāju savā e-pastā,es redzēju vēstuli no laikraksta un vēl vienu no mana radinieka,kuram ir 85 gadi un ,kuru nekad mūžā neesmu redzējusi un ticējusi,ka atradīšu.Ne viņam,ne aŗi man nebija ne jausmas par to,ka man kāds vēl ir otrā pasaules malā.Skumji kļuva tikai tad,kad viņa vēstulē atklājās lielā veco cilvēku neuzticība  pēkšķiem kontaktiem.Viņš droši vien domā,ka rastīju,lai gūtu sev un savai ģimenei Latvijā kādu labumu,bet vai tad tiešām ir tik grūti noticēt,ka cilvēks var skumt pēc tā,ko nekad nav iepazinis.Es skumstu pēc cilvēkiem,kuru asinis kādreiz plūda manās dzīslās un manas viņējās.Es skumstu arī pēc kosmosa un neko pretī neprasu.Es ceru,ka radinieki nedusmosies un nedomās par mums neko sliktu,jo vienīgais,ko patiešām alkstam,ir cilvēcīgs kontakts.Man ir maz radinieku,tāpēc vēlos tos vismaz iepazīt.